Pirmais Daugavas tilts - Plosta tilts

Peldošs tits pieder pie pagaidu tiltu tipa. Parasti tas funkcionē līdz laikam, kad uzbūvēts pastāvīgs tilts. Peldošajiem tiltiem ir ļoti daudz trūkumu. Mūsu klimatiskajos apstākļos tos nepārtraukti var ekspluatēt tikai vasarā. Tuvojoties rudens un pavasara ledus un vižņu iešanai, samērā bieži tie jāizjauc un jānovieto no ledus iešanas aizsargātā upes vietā. Pilsētās peldošs tilts ir samērā reta parādība, jo, lai to kaut cik sekmīgi ekspluatētu, nepieciešami arī labvēlīgi
hidroloģiskie apstākļi, t. i., relatīvi nelielas ūdens līmeņa svārstības un neliels ūdens tecēšanas ātrums. Parasti tādi apstākļi veidojas lielo upju grīvās netālu no ieteces jūrā. 

Daugava pie Rīgas visumā atbilst šiem hidroloģiskajiem nosacījumiem. lespējams, ka tas ir arī viens no cēloņiem, kādēļ peldoši tilti Rīgā funkcionējuši vairāk nekā divus gadu simtus - no 1714. gada, kad miera laika apstākļos uzbūvēja plostu tiltu, līdz pat 1981. gadam, kad likvidēja pontontiltu. Pirmais pastāvīgais ielu satiksmes tilts pār Daugavu - Zemgales tilts uzbūvēts 1938. gadā. Bet ilglaicīgajā peldošo tiltu asī pretī Kaļķu ielai pirmais pastāvīgais tilts, t. i., tagadējais Akmens tilts, uzbūvēts vēl vēlāk - tikai 1957. gadā. Peldošajiem tiltiem gan ir daudz ekspluatatīvu un konstruktīvu trūkumu, taču to būvēšana maz atkarīga no ūdens dziļuma un no upes dibena ģeoloģiskās struktūras, tādēļ arī vēl tagad tie ir neaizstājami ekstremālos apstākļos - avāriju un karadarbības radītās situācijās, kur jābūvē ne tikai lēti, bet arī ļoti ātri.

Pirmo reizi peldošu tiltu pār Daugavu Rīgā uzbūvēja 1701. gadā, kad Zviedrijas karalis Kārlis XII ar savu karaspēku gribēja uzbrukt poļu-sakšu karaspēkam upes kreisajā krastā. Tilta būvēšanu pēc zviedru karaļa rīkojuma organizēja toreizējais ģenerālgubernators grāfs Dālbergs. Tilts sastāvēja no laivām, kas bija sastiprinātas ar trosēm un noenkurotas. Lai gan pa ziemu šo tiltu vienmēr novietoja Daugavas attekā, 1705. gadā ledus to salauza un ienesa jūrā. Rīgas aplenkuma laikā 1709.- -1710. gadā no jauna uzbūvēto peldošo tiltu ledus izpostīja otro reizi, un savu galīgo ilglaicīgo izskatu jau miera periodā tas ieguva pēc kārtējās jaunbūvēšanas 1714. gadā, kad tas kļuva par plostu tiltu. 

/Ziedonis Vecvagars, "Rīgas tilti un satiksmes pārvadi", LNB/